Soon blogs

Šorīt uzdūros interesantai prezentācijai par to, kā sasniegt mūsdienu jaunatni.

Stāsts ir par Red Bull 1976 ziemas spēlēm un sociālajām aktivitātēm.

Te arī biku plašāka prezentācija:

Tieši šī prezentācija paķēra, jo pašlaik esam izstrādājuši vienas idejas konceptu, kas līdzīgā veidā (tās nebūs spēles) iesaistīs jaunatni sociālā aktivitātē. Redzēsim, kā pats klients to novērtēs un ja nu tā lieta aizies, varēšu pastāstīt sīkāk kā mums ir veicies.

Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka klientam ir reāli bail no jauniem, neierastiem risinājumiem. Risinājumam nav pat jābūt radikālam (graffitī pūšana, izaicinoši plakāti vai sazin, kas vēl), lai klients to noraidītu. Lielā sāpe ir akcijas, kurā informācija plūst abos virzienos, kur uzņēmumam ir jārunā ar savu tiešo patērētāju, klientu. Tas ir kaut kas jauns un, kā jau tas ir ar jaunām lietām, tās biedē. Bet kā parāda šis, vakardienas raksts diena.lv un vēl citas akcijas, tieši iesaistīšanās sarunā ar patērētāju ir ceļš, kurš būs jāiet zīmoliem, lai izdzīvotu.

Bilde no UrvishJ ar CC licenci

Zemāko pārdomu autors neesmu es, bet pa lielam tur ir ļoti daudz taisnības.

Viena cilvēka pārdomas.
Kaut kas ļoti ļoti sirsnīgs.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.

Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es

Paldies Robim, kurš man šo pārsūtija ;)

Bilde no Chris Daniel ar CC licenci

Jeb citiem vārdiem sakot, kļūdas, kuras nevajag pielaist rakstot CV un sūtot pieteikuma vēstuli.

Soon mēs meklējam darbiniekus - gan programmētāju, gan dizaineri, un ir ienācies bariņš ar CV un pieteikumiem. Izejot tiem cauri, brīžiem saķēru galvu - “Nu kā tā var!” Līdz ar to šoreiz nedaudz par to kā nevajag un kā vajag.

1. Motivācijas vēstule. Retais raksta motivācijas vēstuli. Godīgi sakot no kādiem 20 cilvēkiem, tikai vienam bija motivācijas vēstule. Kādēļ vajadzīga ir motivācijas vēstule? Tā parāda, ka kandidāts prot rakstiski izteikties un sakārtot domas noteiktam darbam. Protams, tas nav viegli uzrakstīt smuku motivācijas vēstule, bet dzīvē ir arī sarežģītākas lietas un visu var pilnveidot ar praksi.

2. Pieteikuma vēstules saturs un tēma. Ir tādi, kas šo daļu izlaiž - nav ne vēstules tēmas, ne teksta. Ir tikai CV pielikumā. Ok, vēstules tēmu iespējams nav viegli izdomāt, bet “bez tēmata” ir vēl sliktāk. Vajag pielikt vismaz kaut kādu tēmu - “pieteikums dizainerim/programmētājam”, “darba kandidatūra” nu vismaz kaut ko, kas man ļautu saprast, kas tas ir.

Vēstules saturs arī nav mazsvarīgs. Ja es atveru un tajā ir trijos vārdos pateikts, ka “es te piecus gadus jau klikšķinos ar photoshop un vispār man patīk dizains, fotografēšana un snovboards”, es šo vēstuli aizveru. Vajag mazliet plašāk pateikt kas, kāpēc Tu šo vēstuli sūti, kur atradi sludinājumu, kādi ir tavi mērķi - pilna slodze, projekti, pusslodze.

2. CV saturs. Uhh, šeit ir vairākas lietas. Klasiski - CV vajag ietilpināt vienā A4 lapā. Ok, lai ir divas max., bet ne vairāk. Piecas lapas un visa darba pieredze nav vajadzīgs. Nepieciešamās detaļas var izrunāt tiekoties.

CV nevajag rakstīt par datorkursiem 1994. gadā. Kopš tā laika ir lietas, kas ir mainījušās. It īpaši lietās, kas ir saistītas ar datoriem.

3. Pasta adrese. Lai cik jocīgi tas nebūtu, cilvēki piesakās ar lovedrugzz@ un vārda uzvārda vietā ir Identity my vai kaut kāds cits “mesidž”. Ok, es saprotu, anonimitāte internetā un tamlīdzīgi, bet šeit tu piesakies darbā. Man kā potenciālajam darba devējam tomēr patīk iepazīt savu darbinieku. Šis man atgādina stāstu par to kā cilvēks gribēja pieteikties darbam ASV un netika pie vīzas, jo bija sūtijis e-pastu no whitepower@. Nu nevar tā. Tas ir kā ierasties uz darba interviju pa taisno no “kodiena” kojās. Glītas e-pasta adreses ir vards.uzvards@ vai vards_uzvards@. Vēl ir daļa cilvēku, kam patīk gmail.com, bet vispār e-pasta serverim nav nozīmes.

4. Portfolio. Šis ir vairāk dizaineru lauciņā. Ideāli, ja portfolio ir pieejams internetā un es varu to tur arī atvērt. Veidojot portfolio ar flash, nevajag pārcensties ar sarežģītu animāciju, kas ilgi lādējas, vēl ilgāk kaut ko izpilda vai vispār neatveras, jo man datorā izrādās nav pareizā flash versija.

Tāpat vajadzētu izvairīties no pilna portfolio sūtīšanas e-pastā, kā rezultātā pienāk vēstule ar 20mb pielikumiem. Pirmkārt, ne visi var saņemt tik lielus e-pastus. Otrkārt, kvantitāte nav kvalitāte. Labāk atsūtīt trīs labākos, nekā 15 viduvējus + 3 labus.

5. Konteksts. Es saprotu, ir grūti laiki un darbs paliek darbs, bet nevajag sūtīt pieteikumu uz dizainera amatu ar cv, kas satur tikai programmētāja iemaņas un otrādi. Es šādu CV atveru un aizveru. Ja nu tiešām ir tā, ka ir spējas gan vienā, gan otrā lauciņā, tad to vajag parādīt arī CV un ideāli arī aprakstīt motivācijas vēstulē.

Tas arī viss. Pagaidām!

Arī es pats esmu meklējis darbu un sūtījis CV ar motivācijas vēstuli. Zinu arī to sajūtu, kad “Ai, nosūtīšu kāds ir un gan jau būs OK!” No otras puses, visi augstāk minētie punkti ir tie pēc kā Tevi izvērtēs un tas būs pirmais un iespējams pēdējais iespaids. Ja būsi pacenties un pie tiem piestrādājis, agri vai vēlu būs arī rezultāts, intervija, darbs un viss pārējais.

Ja nu kāds vēl ir gatavs pieteikties, to var darīt darbs@soon.lv ar norādi “foršais kandidāts no soon lapas” ;) Veiksmi!

Bija laiks, kad Latvijā nekustamo īpašumu tirgum klājās spožāk nekā tas ir pašlaik. Tad arī tā darboņiem bija iespējams vairāk sevi pareklamēt un pat atļauties kādu greznību.

Šajā laikā man gadījās strādāt ar klientu, kam Pierīgā bija bariņš ar dzīvojamo māju ciematiņiem. Gribējās ar kādu no šiem ciematiņiem būt arī internetā un būt tur arī “tā, lai ir forši”.

Ideja

Ir tāda lieta kā demo mājas - tās ir tādas mājas, kurās var ienākt visu apčamdīt, apskatīt un iedzert kafiju ar pārdošanas aģentu. Man jautāja kā šo te lietu varētu dabūt internetā. Tad nu ideja bija sekojoša - virtuālā tūre.

Virtuālās tūres var realizēt tizli un var realizēt interaktīvi. Kā saprotams, tad pirmais ir garlaicīgi, līdz ar to koncentrējamies uz otro. Ar manu ideju konkurēja vēl viena, kurā būtu trēšās pērsonas šaudīkļa garā (third person shooter - Doom, Quake) ieturēta vide ar apšaubāmu grafiku. Bez tam vēl, lai to visu varētu aplūkot lietotājs mirstīgais, viņam būtu jāuzinstalē speciāls pārlūka spraudnis. Mana ideja savukārt paredzēja flash izmantošanu, kas ir gandrīz katrā datorā un video materiālus no reālas vides. Līdz ar to atmetam ideju par “shooter’a” tūri un paliekam pie manas :)

Tehniskā realizācija bija ieplānota ar flash palīdzību, kurā lietotājs var pārvietoties pa māju un pats noteikt, kur dodas un ko dara. To izdomājām realizēt ar video rullīšu palīdzību. Click - ielādējas video, kas tevi ieved mājā un interaktīvi vari izvēlēties, kurp doties tālāk. Click - ielādējas video, dodies tālāk. Saturiski ir jābūt izdomātiem vairākiem scenārijiem, kurus lietotājs var izpildīt.

Tikāmies ar video džekiem vienā tādā mājā, apskatījāmies, viss bija čiki un realizējams. Bet šeit arī ideja apstājās. Ievilkās scenārija rakstīšana, kas bija uzticēta klientam un reklāmas cilvēkiem un tad jau bija klāt hipotekāro kredītu apcirpšana un sākās taupīšana.

Latvijā neviens šāds projekts nav realizēts (vismaz es nezinu), lai gan cena “treknajos” gados bija ap desmit tūkstošiem latu. Pasaulē daudz ar šīm lietām spēlējas IKEA parādot savas virtuves, istabas un citus interjerus, kā arī Stella Artois - alus ražotājs, kurš šādā veidā grib sevi popularizēt internetā. Tieši vieņiem arī ir viens ļoti līdzīgs koncepts manai idejai. Viņu gadījumā tā gan ir vairāk spēle par virtuālu bāra apmeklēšanu, nevis pastaiga pa māju. Bet tehniskā realizācija ir identiska.

Spēles dalībniekam ir jāizvēlās pareizā glāze, jāielej alus pareizā leņķī, vienvārdsakot, pašam sev jāuzservē aliņš. Iespejami dažādi scenāriju, kur piemēram bārmenis (kungs gados) nolamājas franču valodā par nepareizu glāzes leņķi.

Cerams, ka kādreiz atkal būs labi laiki un varēsim realizēt šādas idejas.

Regulāri tiekoties ar dažādiem ne-interneta nozares cilvēkiem, nākas stāstīt par dažādiem konceptiem un domām, kuras tiek aktīvi izmantotas internetā. Tad nu ir radusies doma un apņemšanās, par šiem konceptiem pastāstīt plašāk un sniegt arī norādes, kur un ko meklēt tālāk.

Šoreiz neliels ieskats par pūļa inteliģenci un pakalpojumiem. Tā varētu tulkot angļu valodas terminus Collective intelligence un Crowdsourcing.

Vairāk »

Viens no mūsu mazajiem projektiņiem blublu ir laidis klajā savu pirmo produktu – blublock Bluetooth mārketinga instrumentu. Ideja ir pavisam vienkārša un rietumos jau diezgan izplatīta – sūtīt informāciju uz mobilajiem telefoniem, kas atrodas Bluetooth darbības rādiusā.

Latvietis parastais, protams, šajā sakarā saredz lieliskas spama iespējas, bet nekā. Bluetooth pēc savas būtības nav izmantojams par spama mēdiju, jo pirms katra sūtījuma prasa saņēmēja atļauju. Tātad jāsūta vien būs kaut kas noderīgs, kā piemēram, kādi atlaižu kuponi, brīvbiļetes, vai izklaidējoša rakstura materiāli (zvanu toņi, video u.c.).

Šobrīd ir spēkā lielisks piedāvājums, kas ļauj blublock notestēt bez maksa kādā masu pasākumā, ja ir interese sazinieties ar mums, atbrauksim, uzliksim, uzturēsim un pēc pasākuma noņemsim, kā arī nosūtīsim pilnu pasākuma statistiku.

Bluetooth izmantošanas iespējas neaprobežojas tikai ar failu nosūtīšanu. Šo tehnoloģiju ir iespējas izmantot statistikas vākšanai. Lielos uzņēmumos iespējams izveidot sistēmas visu darbinieku „To Do” listu sinhronizēšanai, kā arī darba laika reģistrēšanai. Tā var izveidot ērtas biļešu iegādes un pārbaudes sistēmas dažādiem izklaides pasākumiem.

Bariņš puiku no Monty Python ir nolēmuši, ka nav ko iet pret straumi un censties apturēt savu klipu publicēšanu iekš Youtube. Tā vietā, viņi ir nolēmuši paši izlikt materiālus internetā augstā kvalitātē.

Redzēsim kā viņiem izdosies. Līdzīgi gājieni ar mūziku ir bijuši diezgan veiksmīgi. Par to jau esam parunājušies šeit. Tuvākajā laikā pacentīšos pabeigt ierakstu par Brīvo.

Paldies Ramūnam par norādi :)

…jeb mēģinot latviski iztūlkot - Mašīnas foršuma sliede :) Var tūlkot arī savādāk, bet tas nebūt nav galvenais visā Mini veidotajā projektā.

Projekts ļauj katram auto īpašniekam pārbaudīt divas lietas par savu auto - cik tas ir foršs (tā ir tā “fun” daļa) un cik viņš ir “zaļš” (tā ir tā “footprint” daļa). Varētu šķist, ka visi būs slikti un vienīgais MINI būs labs. Nemaz nerunājot par to, ka viss šis ir pliks mārketinga triks bez seguma. Nekā. Par pamatu šim projektam ir ņemtas divas interesantas datubāzes - Green Vehicle Guide un Strategic Vision’s New Vehicle Experience Study.Tas viss ir smuki iesaiņots ar flash saskarni (interfeisu), klāt pielikta forša balss. Kad esi visus datus ievadījis, Tev tiek parādīts, cik kopumā tavs auto ir zaļi foršs.

Rezultāti. Es braucu ar Crysler PT cruiser, kas ir diezgan īpatnējs auto pats par sevi. Izrādās, ka viņš nebūt nav pats draudzīgākais videi un foršuma ziņā nav arī nekas īpašs UN “man nevajadzētu īpaši lepoties ar savu auto un noteikti tas nav tā vērts, lai es kādam sūtīt e-pastus”.

Šis ir ļoti labs piemērs tam, kā ir iespējams ar interneta palīdzību:

1. Caur citu auto prizmu parādīt MINI

2. Iesaistīt lietotāju, kurš iespējams to arī pārsūtīs tālāk, pastāstīs citiem

3. Savienot kopā divas datu kopas un izvilkt no tām konkrētam lietotājam nepieciešamo

4. Un, protams, mūsdienās būt zaļam zīmolam ir forši :)

Par jaukteņiem (mashups) runāju jau pie Informācijas sabiedrības un šis ir ļoti labs piemērs. Arī Kevins Kellijs runā par datu savienošanu, jaukšanu un atrādīšanu vajadzīgajā kontekstā.

Izrādās tik ilgā laikā ir izdarīts viss, ko mēs redzam internetā.

Interesanta (nu labi, daž brid nav tik interesanti) prezentācija no Kevina Kellija par nākošajām 6500 dienām, jeb Web 10.0 :)

Latvijā cilvēki ir mazliet sacepušies par pirātiem. Ne jau par tiem, kas ir filmās vai pie Āfrikas krastiem, bet par tiem, kas zog intelektuālo īpašumu. Tam pamats ir diezgan “interesantā” AKKA/LAA ideja par nodokļa uzlikšanu visiem iespējamiem datu nesējiem, kur kāds (iespējams) varētu ievietot autortiesību materiālus par kuriem viņš (iespējams) nav samaksājis.

Uz AKKA/LAA vienmēr esmu skatījies kā uz tādu blīvi starp māksliniekiem un viņu auditoriju. Šī blīve uzsūc naudu no vieniem un dod otriem. Pats process ir diezgan necaurredzams, jo īsti nav saprotams, cik nauda ir iekasēta un cik saņem pats mākslinieks (šie nav mani pieņēmumi, esmu prasījis māksliniekiem). Pats mākslinieku aizsargāšanas piegājiens atgādinā tādu mēģinājumu uzcelt dambi uz upes pavasarī pēc kārtīgas ziemas. Realitātē drīzākais ir tā, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk!

Nesen televīzījā redzētā AKKA/LAA pārstāve izskatījās bez gala naiva, cenšoties pateikt, ka viņi grib godīgi samaksāt visiem māksliniekiem un apkarot pirātismu.

Ja paskatāmies pasaulē, tad ir cilvēki, kas nevis cīnās ar šo sistēmu/straumi, bet gan izmanto/pagriež to sev par labu. Par laimi vai par nožēlu, izskatās, ka AKKA/LAA vairs īsti vietas tur nav.

Vairāk »