Soon blogs

Bilde no The-g-uk ar CC licenci

Projekti mēdz būt dažādi. Ir tādi savam priekam, pieredzei, skolai (šie mums arī ir) un ir tādi, kur rezultātā gribētu arī nopelnīt naudu. Šoreiz vairāk tieši par tiem pēdējiem un ko tad nozīmē Latvijā taisīt naudu ar interneta projektu.

Es nerunāšu par ROI (return-on-investment), break-even punktiem vai citām lietām, kas ir biznesa plānā, bet par vienkāršu matemātiku, kuru pielietot, lai ātri tiktu skaidrībā par to, kurp mēs ejam un vai vispār turp ir vērts doties, ja vēlamies nopelnīt naudu. Tā teikt, lai iegūtu lielo bildi, pirmo tuvinājumu.

Saviem aprēķiniem, par pamatu mēs ņemam summu, kas mums ik mēnesi būtu nepieciešams, lai mierīgi dzīvotu. Pieņemsim, ka tie ir 5000 lati. Tas nemaz nav daudz priekš mazā-vidējā uzņēmuma Latvijā un krīzes laikā ir patīkami nopelnīt vismaz tikpat cik iztērē. Lai iegūtu šo summu, mums ir 4 nedēļas vai 30 dienas. Tagad mums ir skaidrs vēlamais kvantitatīvais rezultāts un laiks, kurā to sasniegt. Tas ir labs sākums.

Nākamie divi skaitļi, kas mums ir nepieciešami, ir lietotāji, no kuriem mēs iekasēsim naudu un maksājuma lielums, kuru iekasēsim. Mēs vispirms skatāmies uz potenciālo cenu, kuru varētu iekasēt par konkrēto pakalpojumu vai produktu. Tie var nebūt skaidri zināmi, bet ir nepieciešams saprast cenu līmeni, kurā TIE varētu būt. Kaut vai, lai zinātu, kur koncentrēties un domāt pakalpojumu/produktu - lētajā galā ar daudz lietotājiem vai dārgajā ar maz lietotājiem. Protams, ideāli, ja var izdomāt lietu par lielu naudu un vēl pie tam masām.

Ok, atpakaļ pie matemātikas. Ja skatāmies uz tirgu, kur varētu valdīt mikromaksājumi - 35 santīmu karaļvalsts - un vēlamies tikt pie tiem 5000 latiem, mums būtu nepieciešami aptuveni 25 000 maksājumi. No tiem mēs iegūtu 8750 latus, no kuriem noņemtu vēl nost starpnieki, valsts un mums paliktu summa izdzīvošanai - ~5000 latu. Profit.

Labi, nav tik svarīgi, cik precīzi es izrēķināju tos 5000. Atceramies, ka šis ir aprēķins lielajai bildei. No šī aprēķina mēs esam tikuši pie viena cita interesanta rādītāja - maksājošie klienti. Lapas ar 25000 maksājošiem klientiem Latvijā nav pārāk daudz. Te gan parādās jautājums, cik vispār ir klienti, kas internetā par kaut ko ir gatavi maksāt? Patiesībā tas skaitlis ir visai maziņš un variē no 1,5% - 5% no kopējo lietotāju skaita. Lai nebūtu tā, ka es te vienkārši mētājos ar skaitļiem, te neliela prezentācija:

Visa prezentācija ir interesanta, bet procentu sadalījumi ir sākot no 66 slaida.

Tātad, ja mums ir 25000 maksājoši lietotāju, kas sastāda 5% (būsim optimisti) no visiem lietotājiem, cik ir kopējā lietotāju bāze? Mazās, gudrās galvas sareizinās šo skaitli ar 20 un iegūs 500 000 lietotājus. Tīri tā neko portāliņš, lai mēs varētu nopelnīt 5000 latus ar mikromaksājumiem vien. Ar pusmiljonu lietotāju gan laikam vairāk varētu ienākt no reklāmdevējiem.

Ok, variants numur 2. Mums ir produkts ar lielāku pievienoto vērtību un, protams, arī cenu. Pieņemsim, ka varam no lietotāja paprasīt 10 latus mēnesī. Tā kā šī summa ir lielāka, mums diez vai būs jāizmanto sms pakalpojumi un mēs mazāk naudu atdosim prom. Pie šāda cenu plāna mums ik mēnesi ir nepieciešami aptuveni 700 cilvēku, jeb kopumā lietotāju bāze uz 14000 lietotāju, ja paliekam pie 5% maksājošiem cilvēkiem. Priekš Latvijas tas vēl joprojām ir diezgan normāls portāls/lapa un, lai paņemtu 10 latus, pakalpojumam ir jābūt sasodīti labam.

Kā redzams, Latvijā interneta vidē īsti stāvus bagāts nekļūsi ar mikromaksājumiem vien, savukārt ar nišas auditoriju var būt diezgan čābīgi salasīt tos 14000 lietotājus un vēl tiem piedāvāt spēcīgu pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību.

Kā jau teicu sākumā, šī ir formula lielajai bildei, biznesa scenāriju izspēlēšana. Viss ir atkarīgs no konkrētā produkta vai pakalpojuma. Par statistiku un galerijām draugiem.lv gan jau maksā lielāks lietotāju procents ;) Jāsaka, ka Latvijā no otrā gala, kur ir lielāka pievienotā vērtība gala produktam, zinu tikai Picturehappy.lv, kas tirgo oriģinālus fotoalbūmus. Viņiem gan ir arī lielas izmaksas tieši pie konkrētā produkta radīšanas (papīrs, druka).

Ceru, ka kādam šis info bija noderīgs un, protams, komentāri laipni aicināti.

p.s. Vēl info par cenu politikas veidošanu atrodami šeit - 9 must read sources on pricing your app

Bilde no ppdigital ar CC licenci

Lai uzņēmums darbotos, ir nepieciešami līdzekļi. Diezgan loģiski. Līdzekļi jeb kapitāls var tikt iegūts dažādi - pašam pelnot (katru mēnesi atliekam pa 100 latiem un pēc gada jau var dibināt sia), aizņemoties (čau banka, man vajag tik un tik, atdošu tad un tad) un piesaistot riska kapitālu. ja pirmie divi ir “boļe meņi” zināmi un saprotami, tad pēdējais daudziem ir tumša bilde.

Riska kapitāls jeb angļu valodā Venture capital ir finansējuma veids, kas tiek izmantots, lai finansētu agras stadijas, augsta potenciāla un izaugsmes kompānijas. Skan gudri, bet nav nemaz tik sarežģīti. Kapitāls visbiežāk tiek investēts apmaiņā pret uzņēmuma kapitāldaļām. Citiem vārdiem sakot, investors kļūst arī par daļēju uzņēmuma īpašnieku. Investīciju atdeve tiek iegūta pārdodot kapitāldaļas vai kompānijai kļūstot publiskai (akcijas tiek pirktas/pārdotas biržā).

Pasaulē parasti šāda veida finansējums tiek piesaistīts tehnoloģiju un farmācijas kompānijām, jo, neskatoties uz augstāku risku, tās sniedz arī lielu investīciju atdevi. Latvijā situācija ir atšķirīga un riska kapitālu parasti izvēlas klasisko nozaru uzņēmumi. Iespējams tas ir saistīts ar to, ka tehnoloģiju veidotāji vai nu ir pietiekoši lieli, lai paši sevi finansētu vai arī ir tik mazi, ka vēl nezin/nedomā par šāda kapitāla piesaisti.

Tā būtu tā teorijas daļa. Mazliet no prakses. Mēs - Soon - mēģinām piesaistīt riska kapitāla finansējumu savam projektam Bonvoyagee.com. Mums ir sava ideja kā ar šo projektu varētu pelnīt naudu un tā ir ielikta arī biznesa plānā.

Vispirms kādēļ vispār mums vajag kādus ārējos līdzekļus. Piesaistot pietiekoši daudz līdzekļus mēs varam koncentrēties tikai uz vienu lietu - produkta izstrādi. Nav jādomā kā iegūt papildus līdzekļus, jāpārtrauc darbi, lai nopelnītu iztikai. Šeit atkal parādās biznesa plāns, kas ir pamats, lai sāktu sarunas.

Sākotnēji baigi negribējās pie tā ķerties, iepriekšējo reizi tas ir darīts kaut kad sen augstskolā un pavisam citā kontekstā. Par biznesa plāniem pilnīga taisnība ir Guy Kawasaki - Tas nav vajadzīgs, lai pēc tā punkts punktā attīstītu projektu. Tas ir vajadzīgs, lai paši labāk saprastu savu produktu/projektu. Arī mēs neesam izņēmums. Sākām taisīt biznesa plānu un bijām spiesti atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas likās ļoti neērti, bet tomēr vajadzīgi.

Kad biznesa plāns ir gatavs, var doties ielās meklēt investorus. Paši esam tikušies ar vairākiem un dziļākas sarunas ir izvērsušās tikai ar dažiem. Jāatzīst gan, ka tie nav klasiskie riska kapitālisti, bet gan investori, kuriem šajos grūtajos laikos ir līdzekļi, kurus kaut kur investēt.

Kas tad ir klasiskie riska kapitālisti? (par klasiskajiem viņus saucu tikai es) Tie ir uzņēmumi, kuru mērķis ir piesaistīt investoru līdzekļus un tālāk tos profesionāli investēt. Līdzekļi tiek piesaistīti no privātiem investoriem, bankām, investīciju fondiem, valsts un arī no Eiropas Savienības. Līdzekļi tiek piesaistīti noteiktam mērķa fondam, kuram parasti ir definētas vairākas lietas:

• Investīciju veids - kā mēs investēsim uzņēmumos. Parasti finanšu līdzekļi. Lielāki investīciju fondi un it īpaši specializētie var piedāvāt papildus pakalpojumus, kurus izmanto visi viņu investīciju objekti. Var dalīt grāmatvedības pakalpojumus, telpu īri, izmantot esošo know how.
• Investīciju objekti. Nozares, kurās investēt un kurās ne.
• Investīciju termiņš. Atkarībā no investējamajām nozarēm, šeit termiņš var būt no pāris gadiem līdz pat 10 gadiem. IT parasti tie ir 3-5 gadi.
• Investīciju apjoms. Cik lielu summu mēs esam gatavi investēt vienā projektā. Ir fondi, kas operē ar investīcijām līdz 200 000 eiro, bet ir fondi, kas piedāvā sākot no 3 miljoniem. Protams, ir jābūt arī atbilstošam biznesa plānam un arī atdevei.
• Dalība uzņēmumā. Vai būs valdes loceklis, cik bieži ir nepieciešamas atskaites un kādas.
• Izejas stratēģijas. Kā investori plāno iziet no uzņēmuma. Parasti tiek pārdotas kapitāldaļas vai nu īpašniekiem vai arī kopā ar visu uzņēmumu.

Latvijā pašlaik ir interesanta situācija, ka liela daļa riska kapitālistu gaida iespēju apgūt Eiropas naudu, kas ir paredzēta tieši investīcijām noteiktās nozarēs. Sākotnēji bija plānots, ka nauda būs pieejama pavasarī, tad vasaras sākumā un nu jau runa ir par rudeni. Mūs, kā mazos uzņēmējus, tas diezgan tracina, jo naudu vajag tagad, nevis kaut kad :)

Pašlaik mēs esam pārtraukuši aktīvu investīciju piesaisti, jo vairāk koncentrējamies uz dažādu reklāmas projektu izstrādi, kas nodrošina ātrāku līdzekļu atdevi nekā cīņa par nezināmajiem līdzekļiem. Pēdējās sarunas mums beidzās veiksmīgi, bet paši investori “pazuda” uz pāris mēnešiem, jo bija radušās iekšējās problēmas. Kad bija gatavi atkal tikties, mēs jau bijām mainījuši savu skatienu tuvākajai nākotnei.

Katrā ziņā šis finansēšanas veids ir saistošs tieši jaunajiem uzņēmējiem IT industrijā un mums Soon tā ir bijusi laba pieredze kaut vai tikai sarunu līmenī.

Saites, kur kaut ko meklēt:

Wikipedia (lv) - Diezgan īsi par tēmu, bet ir arī dažas saitītes

LRKA biedri - Uzņēmumi, kas Latvijā nodarbojas ar riska kapitālu. uzreiz brīdinu, ka lapa mēģina iesūtit Trojas zirgu (vīrusu).

Riska kapitāla uzņēmumi - ZGI, Ekoinvestors, Baltcap. Ir vēl, bet ar šiem es pats esmu kontaktējies.

Kā parasti, komentāri ir atvērti tematiskajiem domugraudiem, saitēm, domām un idejām.

er

Neliels saišu Update!!

The Funded - atsauksmes un reāla pieredze par un ap VC

Mārtiņš Riksis - Blogs par investīcijām (vismaz pirmie četri ieraksti ;) )

Biznesa Eņģeļi - lapa, kur pieejama informācija par privātajiem investoriem tieši Latvijā.

Capitalia - blogs par investīcijām un finanšu piesaisti. Arī tepat Latvijā.

Bilde no Chris Daniel ar CC licenci

Jeb citiem vārdiem sakot, kļūdas, kuras nevajag pielaist rakstot CV un sūtot pieteikuma vēstuli.

Soon mēs meklējam darbiniekus - gan programmētāju, gan dizaineri, un ir ienācies bariņš ar CV un pieteikumiem. Izejot tiem cauri, brīžiem saķēru galvu - “Nu kā tā var!” Līdz ar to šoreiz nedaudz par to kā nevajag un kā vajag.

1. Motivācijas vēstule. Retais raksta motivācijas vēstuli. Godīgi sakot no kādiem 20 cilvēkiem, tikai vienam bija motivācijas vēstule. Kādēļ vajadzīga ir motivācijas vēstule? Tā parāda, ka kandidāts prot rakstiski izteikties un sakārtot domas noteiktam darbam. Protams, tas nav viegli uzrakstīt smuku motivācijas vēstule, bet dzīvē ir arī sarežģītākas lietas un visu var pilnveidot ar praksi.

2. Pieteikuma vēstules saturs un tēma. Ir tādi, kas šo daļu izlaiž - nav ne vēstules tēmas, ne teksta. Ir tikai CV pielikumā. Ok, vēstules tēmu iespējams nav viegli izdomāt, bet “bez tēmata” ir vēl sliktāk. Vajag pielikt vismaz kaut kādu tēmu - “pieteikums dizainerim/programmētājam”, “darba kandidatūra” nu vismaz kaut ko, kas man ļautu saprast, kas tas ir.

Vēstules saturs arī nav mazsvarīgs. Ja es atveru un tajā ir trijos vārdos pateikts, ka “es te piecus gadus jau klikšķinos ar photoshop un vispār man patīk dizains, fotografēšana un snovboards”, es šo vēstuli aizveru. Vajag mazliet plašāk pateikt kas, kāpēc Tu šo vēstuli sūti, kur atradi sludinājumu, kādi ir tavi mērķi - pilna slodze, projekti, pusslodze.

2. CV saturs. Uhh, šeit ir vairākas lietas. Klasiski - CV vajag ietilpināt vienā A4 lapā. Ok, lai ir divas max., bet ne vairāk. Piecas lapas un visa darba pieredze nav vajadzīgs. Nepieciešamās detaļas var izrunāt tiekoties.

CV nevajag rakstīt par datorkursiem 1994. gadā. Kopš tā laika ir lietas, kas ir mainījušās. It īpaši lietās, kas ir saistītas ar datoriem.

3. Pasta adrese. Lai cik jocīgi tas nebūtu, cilvēki piesakās ar lovedrugzz@ un vārda uzvārda vietā ir Identity my vai kaut kāds cits “mesidž”. Ok, es saprotu, anonimitāte internetā un tamlīdzīgi, bet šeit tu piesakies darbā. Man kā potenciālajam darba devējam tomēr patīk iepazīt savu darbinieku. Šis man atgādina stāstu par to kā cilvēks gribēja pieteikties darbam ASV un netika pie vīzas, jo bija sūtijis e-pastu no whitepower@. Nu nevar tā. Tas ir kā ierasties uz darba interviju pa taisno no “kodiena” kojās. Glītas e-pasta adreses ir vards.uzvards@ vai vards_uzvards@. Vēl ir daļa cilvēku, kam patīk gmail.com, bet vispār e-pasta serverim nav nozīmes.

4. Portfolio. Šis ir vairāk dizaineru lauciņā. Ideāli, ja portfolio ir pieejams internetā un es varu to tur arī atvērt. Veidojot portfolio ar flash, nevajag pārcensties ar sarežģītu animāciju, kas ilgi lādējas, vēl ilgāk kaut ko izpilda vai vispār neatveras, jo man datorā izrādās nav pareizā flash versija.

Tāpat vajadzētu izvairīties no pilna portfolio sūtīšanas e-pastā, kā rezultātā pienāk vēstule ar 20mb pielikumiem. Pirmkārt, ne visi var saņemt tik lielus e-pastus. Otrkārt, kvantitāte nav kvalitāte. Labāk atsūtīt trīs labākos, nekā 15 viduvējus + 3 labus.

5. Konteksts. Es saprotu, ir grūti laiki un darbs paliek darbs, bet nevajag sūtīt pieteikumu uz dizainera amatu ar cv, kas satur tikai programmētāja iemaņas un otrādi. Es šādu CV atveru un aizveru. Ja nu tiešām ir tā, ka ir spējas gan vienā, gan otrā lauciņā, tad to vajag parādīt arī CV un ideāli arī aprakstīt motivācijas vēstulē.

Tas arī viss. Pagaidām!

Arī es pats esmu meklējis darbu un sūtījis CV ar motivācijas vēstuli. Zinu arī to sajūtu, kad “Ai, nosūtīšu kāds ir un gan jau būs OK!” No otras puses, visi augstāk minētie punkti ir tie pēc kā Tevi izvērtēs un tas būs pirmais un iespējams pēdējais iespaids. Ja būsi pacenties un pie tiem piestrādājis, agri vai vēlu būs arī rezultāts, intervija, darbs un viss pārējais.

Ja nu kāds vēl ir gatavs pieteikties, to var darīt darbs@soon.lv ar norādi “foršais kandidāts no soon lapas” ;) Veiksmi!

Regulāri tiekoties ar dažādiem ne-interneta nozares cilvēkiem, nākas stāstīt par dažādiem konceptiem un domām, kuras tiek aktīvi izmantotas internetā. Tad nu ir radusies doma un apņemšanās, par šiem konceptiem pastāstīt plašāk un sniegt arī norādes, kur un ko meklēt tālāk.

Šoreiz neliels ieskats par pūļa inteliģenci un pakalpojumiem. Tā varētu tulkot angļu valodas terminus Collective intelligence un Crowdsourcing.

Continue Reading »

Viens no mūsu mazajiem projektiņiem blublu ir laidis klajā savu pirmo produktu – blublock Bluetooth mārketinga instrumentu. Ideja ir pavisam vienkārša un rietumos jau diezgan izplatīta – sūtīt informāciju uz mobilajiem telefoniem, kas atrodas Bluetooth darbības rādiusā.

Latvietis parastais, protams, šajā sakarā saredz lieliskas spama iespējas, bet nekā. Bluetooth pēc savas būtības nav izmantojams par spama mēdiju, jo pirms katra sūtījuma prasa saņēmēja atļauju. Tātad jāsūta vien būs kaut kas noderīgs, kā piemēram, kādi atlaižu kuponi, brīvbiļetes, vai izklaidējoša rakstura materiāli (zvanu toņi, video u.c.).

Šobrīd ir spēkā lielisks piedāvājums, kas ļauj blublock notestēt bez maksa kādā masu pasākumā, ja ir interese sazinieties ar mums, atbrauksim, uzliksim, uzturēsim un pēc pasākuma noņemsim, kā arī nosūtīsim pilnu pasākuma statistiku.

Bluetooth izmantošanas iespējas neaprobežojas tikai ar failu nosūtīšanu. Šo tehnoloģiju ir iespējas izmantot statistikas vākšanai. Lielos uzņēmumos iespējams izveidot sistēmas visu darbinieku „To Do” listu sinhronizēšanai, kā arī darba laika reģistrēšanai. Tā var izveidot ērtas biļešu iegādes un pārbaudes sistēmas dažādiem izklaides pasākumiem.

…jeb mēģinot latviski iztūlkot - Mašīnas foršuma sliede :) Var tūlkot arī savādāk, bet tas nebūt nav galvenais visā Mini veidotajā projektā.

Projekts ļauj katram auto īpašniekam pārbaudīt divas lietas par savu auto - cik tas ir foršs (tā ir tā “fun” daļa) un cik viņš ir “zaļš” (tā ir tā “footprint” daļa). Varētu šķist, ka visi būs slikti un vienīgais MINI būs labs. Nemaz nerunājot par to, ka viss šis ir pliks mārketinga triks bez seguma. Nekā. Par pamatu šim projektam ir ņemtas divas interesantas datubāzes - Green Vehicle Guide un Strategic Vision’s New Vehicle Experience Study.Tas viss ir smuki iesaiņots ar flash saskarni (interfeisu), klāt pielikta forša balss. Kad esi visus datus ievadījis, Tev tiek parādīts, cik kopumā tavs auto ir zaļi foršs.

Rezultāti. Es braucu ar Crysler PT cruiser, kas ir diezgan īpatnējs auto pats par sevi. Izrādās, ka viņš nebūt nav pats draudzīgākais videi un foršuma ziņā nav arī nekas īpašs UN “man nevajadzētu īpaši lepoties ar savu auto un noteikti tas nav tā vērts, lai es kādam sūtīt e-pastus”.

Šis ir ļoti labs piemērs tam, kā ir iespējams ar interneta palīdzību:

1. Caur citu auto prizmu parādīt MINI

2. Iesaistīt lietotāju, kurš iespējams to arī pārsūtīs tālāk, pastāstīs citiem

3. Savienot kopā divas datu kopas un izvilkt no tām konkrētam lietotājam nepieciešamo

4. Un, protams, mūsdienās būt zaļam zīmolam ir forši :)

Par jaukteņiem (mashups) runāju jau pie Informācijas sabiedrības un šis ir ļoti labs piemērs. Arī Kevins Kellijs runā par datu savienošanu, jaukšanu un atrādīšanu vajadzīgajā kontekstā.

Latvijā cilvēki ir mazliet sacepušies par pirātiem. Ne jau par tiem, kas ir filmās vai pie Āfrikas krastiem, bet par tiem, kas zog intelektuālo īpašumu. Tam pamats ir diezgan “interesantā” AKKA/LAA ideja par nodokļa uzlikšanu visiem iespējamiem datu nesējiem, kur kāds (iespējams) varētu ievietot autortiesību materiālus par kuriem viņš (iespējams) nav samaksājis.

Uz AKKA/LAA vienmēr esmu skatījies kā uz tādu blīvi starp māksliniekiem un viņu auditoriju. Šī blīve uzsūc naudu no vieniem un dod otriem. Pats process ir diezgan necaurredzams, jo īsti nav saprotams, cik nauda ir iekasēta un cik saņem pats mākslinieks (šie nav mani pieņēmumi, esmu prasījis māksliniekiem). Pats mākslinieku aizsargāšanas piegājiens atgādinā tādu mēģinājumu uzcelt dambi uz upes pavasarī pēc kārtīgas ziemas. Realitātē drīzākais ir tā, ka suņi rej, bet karavāna iet tālāk!

Nesen televīzījā redzētā AKKA/LAA pārstāve izskatījās bez gala naiva, cenšoties pateikt, ka viņi grib godīgi samaksāt visiem māksliniekiem un apkarot pirātismu.

Ja paskatāmies pasaulē, tad ir cilvēki, kas nevis cīnās ar šo sistēmu/straumi, bet gan izmanto/pagriež to sev par labu. Par laimi vai par nožēlu, izskatās, ka AKKA/LAA vairs īsti vietas tur nav.

Continue Reading »