Arhīvs maijs, 2009

5 pamācības jauniešu marketinga

Šorīt uzdūros interesantai prezentācijai par to, kā sasniegt mūsdienu jaunatni.

Stāsts ir par Red Bull 1976 ziemas spēlēm un sociālajām aktivitātēm.

Te arī biku plašāka prezentācija:

Tieši šī prezentācija paķēra, jo pašlaik esam izstrādājuši vienas idejas konceptu, kas līdzīgā veidā (tās nebūs spēles) iesaistīs jaunatni sociālā aktivitātē. Redzēsim, kā pats klients to novērtēs un ja nu tā lieta aizies, varēšu pastāstīt sīkāk kā mums ir veicies.

Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka klientam ir reāli bail no jauniem, neierastiem risinājumiem. Risinājumam nav pat jābūt radikālam (graffitī pūšana, izaicinoši plakāti vai sazin, kas vēl), lai klients to noraidītu. Lielā sāpe ir akcijas, kurā informācija plūst abos virzienos, kur uzņēmumam ir jārunā ar savu tiešo patērētāju, klientu. Tas ir kaut kas jauns un, kā jau tas ir ar jaunām lietām, tās biedē. Bet kā parāda šis, vakardienas raksts diena.lv un vēl citas akcijas, tieši iesaistīšanās sarunā ar patērētāju ir ceļš, kurš būs jāiet zīmoliem, lai izdzīvotu.

No Comments »

ernests on maijs 22nd 2009 in Bez kategorijas

Kā bija kādreiz

FAIL
Bilde no UrvishJ ar CC licenci

Zemāko pārdomu autors neesmu es, bet pa lielam tur ir ļoti daudz taisnības.

Viena cilvēka pārdomas.
Kaut kas ļoti ļoti sirsnīgs.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.

Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es

Paldies Robim, kurš man šo pārsūtija ;)

7 Comments »

ernests on maijs 7th 2009 in Bez kategorijas

CV izgāšanās (FAIL)

FAIL
Bilde no Chris Daniel ar CC licenci

Jeb citiem vārdiem sakot, kļūdas, kuras nevajag pielaist rakstot CV un sūtot pieteikuma vēstuli.

Soon mēs meklējam darbiniekus - gan programmētāju, gan dizaineri, un ir ienācies bariņš ar CV un pieteikumiem. Izejot tiem cauri, brīžiem saķēru galvu - “Nu kā tā var!” Līdz ar to šoreiz nedaudz par to kā nevajag un kā vajag.

1. Motivācijas vēstule. Retais raksta motivācijas vēstuli. Godīgi sakot no kādiem 20 cilvēkiem, tikai vienam bija motivācijas vēstule. Kādēļ vajadzīga ir motivācijas vēstule? Tā parāda, ka kandidāts prot rakstiski izteikties un sakārtot domas noteiktam darbam. Protams, tas nav viegli uzrakstīt smuku motivācijas vēstule, bet dzīvē ir arī sarežģītākas lietas un visu var pilnveidot ar praksi.

2. Pieteikuma vēstules saturs un tēma. Ir tādi, kas šo daļu izlaiž - nav ne vēstules tēmas, ne teksta. Ir tikai CV pielikumā. Ok, vēstules tēmu iespējams nav viegli izdomāt, bet “bez tēmata” ir vēl sliktāk. Vajag pielikt vismaz kaut kādu tēmu - “pieteikums dizainerim/programmētājam”, “darba kandidatūra” nu vismaz kaut ko, kas man ļautu saprast, kas tas ir.

Vēstules saturs arī nav mazsvarīgs. Ja es atveru un tajā ir trijos vārdos pateikts, ka “es te piecus gadus jau klikšķinos ar photoshop un vispār man patīk dizains, fotografēšana un snovboards”, es šo vēstuli aizveru. Vajag mazliet plašāk pateikt kas, kāpēc Tu šo vēstuli sūti, kur atradi sludinājumu, kādi ir tavi mērķi - pilna slodze, projekti, pusslodze.

2. CV saturs. Uhh, šeit ir vairākas lietas. Klasiski - CV vajag ietilpināt vienā A4 lapā. Ok, lai ir divas max., bet ne vairāk. Piecas lapas un visa darba pieredze nav vajadzīgs. Nepieciešamās detaļas var izrunāt tiekoties.

CV nevajag rakstīt par datorkursiem 1994. gadā. Kopš tā laika ir lietas, kas ir mainījušās. It īpaši lietās, kas ir saistītas ar datoriem.

3. Pasta adrese. Lai cik jocīgi tas nebūtu, cilvēki piesakās ar lovedrugzz@ un vārda uzvārda vietā ir Identity my vai kaut kāds cits “mesidž”. Ok, es saprotu, anonimitāte internetā un tamlīdzīgi, bet šeit tu piesakies darbā. Man kā potenciālajam darba devējam tomēr patīk iepazīt savu darbinieku. Šis man atgādina stāstu par to kā cilvēks gribēja pieteikties darbam ASV un netika pie vīzas, jo bija sūtijis e-pastu no whitepower@. Nu nevar tā. Tas ir kā ierasties uz darba interviju pa taisno no “kodiena” kojās. Glītas e-pasta adreses ir vards.uzvards@ vai vards_uzvards@. Vēl ir daļa cilvēku, kam patīk gmail.com, bet vispār e-pasta serverim nav nozīmes.

4. Portfolio. Šis ir vairāk dizaineru lauciņā. Ideāli, ja portfolio ir pieejams internetā un es varu to tur arī atvērt. Veidojot portfolio ar flash, nevajag pārcensties ar sarežģītu animāciju, kas ilgi lādējas, vēl ilgāk kaut ko izpilda vai vispār neatveras, jo man datorā izrādās nav pareizā flash versija.

Tāpat vajadzētu izvairīties no pilna portfolio sūtīšanas e-pastā, kā rezultātā pienāk vēstule ar 20mb pielikumiem. Pirmkārt, ne visi var saņemt tik lielus e-pastus. Otrkārt, kvantitāte nav kvalitāte. Labāk atsūtīt trīs labākos, nekā 15 viduvējus + 3 labus.

5. Konteksts. Es saprotu, ir grūti laiki un darbs paliek darbs, bet nevajag sūtīt pieteikumu uz dizainera amatu ar cv, kas satur tikai programmētāja iemaņas un otrādi. Es šādu CV atveru un aizveru. Ja nu tiešām ir tā, ka ir spējas gan vienā, gan otrā lauciņā, tad to vajag parādīt arī CV un ideāli arī aprakstīt motivācijas vēstulē.

Tas arī viss. Pagaidām!

Arī es pats esmu meklējis darbu un sūtījis CV ar motivācijas vēstuli. Zinu arī to sajūtu, kad “Ai, nosūtīšu kāds ir un gan jau būs OK!” No otras puses, visi augstāk minētie punkti ir tie pēc kā Tevi izvērtēs un tas būs pirmais un iespējams pēdējais iespaids. Ja būsi pacenties un pie tiem piestrādājis, agri vai vēlu būs arī rezultāts, intervija, darbs un viss pārējais.

Ja nu kāds vēl ir gatavs pieteikties, to var darīt darbs@soon.lv ar norādi “foršais kandidāts no soon lapas” ;) Veiksmi!

29 Comments »

ernests on maijs 6th 2009 in Bizness