Soon blogs

Bilde no Tashland ar CC licenci

Cilvēkiem ir tā saucamais Dzīves gājums (Curriculum Vitae), kur tiek aprakstīts, kas un kur ir sadarīts. Uzņēmumiem gan tāda lieta nav. Mums ir pagājis gads kopš tā pavisam aktīvi rosāmies un kaut ko darām un nolēmām apkopot, ko tad mēs pa šo gadu esam iemācījuši, izpētījuši. Pašiem par pārsteigumu sanāca visai daudz lietas, kurām esam pieskārušies un izpētījuši. Zemāk tad arī visu šo lietu apkopojums. Mazāk citiem, vairāk pašiem priekš sevis.

Zemāk viss pa izdomātām kategorijām:

Mobile

Bluetooth
2D barcode
mobile web (html/css)

WEB Frameworks

CodeIgniter (php)
Kohana (php)
Django (python)

Valodas

Java
Python
Microformats
RDF
Prolog
PHP/html/css/js [protams]

Api un tml. nieki, kurus esam lietojuši

Draugiem.lv API
Draugiem.lv Pase
Twitter API
Facebook (API) canvas pages
Facebook (API) iframe
Facebook connect
Google maps
Google contacts
Flickr API
Panoramio API

DB risinājumi

Hadoop
Mysql
Sparql

Servera puses joki

Solr
Sphinx
Nutch
memcached
eaccelerator
apc
xcache
lighttp

Lietas, kas nerada vietu kaut kur augstāk

Hunspell

Flot

Oauth

openID

Koncepti, piegājieni un domas, kas pielietoti

Rekomendāciju dzinēji (item/user based, mazliet lda)
RESTful
Data mining
OOP
Satura matemātiska analīze (Bayes, Latent semantic analysis)

Bija vēl šis un tas, bet šis ir galvenais un atcerēšanās vērts. Saraksts nav pārāk interesants un tādam tam arī nav jābūt. Tā ir tāda sava veida atzīme laikā mums pašiem. Paskatoties uz katru no šīm lietām, patiesībā prātā nāk konkrēts gadalaiks un tā laika sajūtas un domas. Cilvēki, kas lekcijās/stundās ir zīmējuši un pēc tam skatoties uz zīmējumiem atcerējušies, par ko ir bijusi runa, sapratīs!

Cerams, ka šogad mazāk būs apgūto lietu un vairāk veiksmīgu projektu ;)

Bilde no The-g-uk ar CC licenci

Projekti mēdz būt dažādi. Ir tādi savam priekam, pieredzei, skolai (šie mums arī ir) un ir tādi, kur rezultātā gribētu arī nopelnīt naudu. Šoreiz vairāk tieši par tiem pēdējiem un ko tad nozīmē Latvijā taisīt naudu ar interneta projektu.

Es nerunāšu par ROI (return-on-investment), break-even punktiem vai citām lietām, kas ir biznesa plānā, bet par vienkāršu matemātiku, kuru pielietot, lai ātri tiktu skaidrībā par to, kurp mēs ejam un vai vispār turp ir vērts doties, ja vēlamies nopelnīt naudu. Tā teikt, lai iegūtu lielo bildi, pirmo tuvinājumu.

Saviem aprēķiniem, par pamatu mēs ņemam summu, kas mums ik mēnesi būtu nepieciešams, lai mierīgi dzīvotu. Pieņemsim, ka tie ir 5000 lati. Tas nemaz nav daudz priekš mazā-vidējā uzņēmuma Latvijā un krīzes laikā ir patīkami nopelnīt vismaz tikpat cik iztērē. Lai iegūtu šo summu, mums ir 4 nedēļas vai 30 dienas. Tagad mums ir skaidrs vēlamais kvantitatīvais rezultāts un laiks, kurā to sasniegt. Tas ir labs sākums.

Nākamie divi skaitļi, kas mums ir nepieciešami, ir lietotāji, no kuriem mēs iekasēsim naudu un maksājuma lielums, kuru iekasēsim. Mēs vispirms skatāmies uz potenciālo cenu, kuru varētu iekasēt par konkrēto pakalpojumu vai produktu. Tie var nebūt skaidri zināmi, bet ir nepieciešams saprast cenu līmeni, kurā TIE varētu būt. Kaut vai, lai zinātu, kur koncentrēties un domāt pakalpojumu/produktu - lētajā galā ar daudz lietotājiem vai dārgajā ar maz lietotājiem. Protams, ideāli, ja var izdomāt lietu par lielu naudu un vēl pie tam masām.

Ok, atpakaļ pie matemātikas. Ja skatāmies uz tirgu, kur varētu valdīt mikromaksājumi - 35 santīmu karaļvalsts - un vēlamies tikt pie tiem 5000 latiem, mums būtu nepieciešami aptuveni 25 000 maksājumi. No tiem mēs iegūtu 8750 latus, no kuriem noņemtu vēl nost starpnieki, valsts un mums paliktu summa izdzīvošanai - ~5000 latu. Profit.

Labi, nav tik svarīgi, cik precīzi es izrēķināju tos 5000. Atceramies, ka šis ir aprēķins lielajai bildei. No šī aprēķina mēs esam tikuši pie viena cita interesanta rādītāja - maksājošie klienti. Lapas ar 25000 maksājošiem klientiem Latvijā nav pārāk daudz. Te gan parādās jautājums, cik vispār ir klienti, kas internetā par kaut ko ir gatavi maksāt? Patiesībā tas skaitlis ir visai maziņš un variē no 1,5% - 5% no kopējo lietotāju skaita. Lai nebūtu tā, ka es te vienkārši mētājos ar skaitļiem, te neliela prezentācija:

Visa prezentācija ir interesanta, bet procentu sadalījumi ir sākot no 66 slaida.

Tātad, ja mums ir 25000 maksājoši lietotāju, kas sastāda 5% (būsim optimisti) no visiem lietotājiem, cik ir kopējā lietotāju bāze? Mazās, gudrās galvas sareizinās šo skaitli ar 20 un iegūs 500 000 lietotājus. Tīri tā neko portāliņš, lai mēs varētu nopelnīt 5000 latus ar mikromaksājumiem vien. Ar pusmiljonu lietotāju gan laikam vairāk varētu ienākt no reklāmdevējiem.

Ok, variants numur 2. Mums ir produkts ar lielāku pievienoto vērtību un, protams, arī cenu. Pieņemsim, ka varam no lietotāja paprasīt 10 latus mēnesī. Tā kā šī summa ir lielāka, mums diez vai būs jāizmanto sms pakalpojumi un mēs mazāk naudu atdosim prom. Pie šāda cenu plāna mums ik mēnesi ir nepieciešami aptuveni 700 cilvēku, jeb kopumā lietotāju bāze uz 14000 lietotāju, ja paliekam pie 5% maksājošiem cilvēkiem. Priekš Latvijas tas vēl joprojām ir diezgan normāls portāls/lapa un, lai paņemtu 10 latus, pakalpojumam ir jābūt sasodīti labam.

Kā redzams, Latvijā interneta vidē īsti stāvus bagāts nekļūsi ar mikromaksājumiem vien, savukārt ar nišas auditoriju var būt diezgan čābīgi salasīt tos 14000 lietotājus un vēl tiem piedāvāt spēcīgu pakalpojumu ar augstu pievienoto vērtību.

Kā jau teicu sākumā, šī ir formula lielajai bildei, biznesa scenāriju izspēlēšana. Viss ir atkarīgs no konkrētā produkta vai pakalpojuma. Par statistiku un galerijām draugiem.lv gan jau maksā lielāks lietotāju procents ;) Jāsaka, ka Latvijā no otrā gala, kur ir lielāka pievienotā vērtība gala produktam, zinu tikai Picturehappy.lv, kas tirgo oriģinālus fotoalbūmus. Viņiem gan ir arī lielas izmaksas tieši pie konkrētā produkta radīšanas (papīrs, druka).

Ceru, ka kādam šis info bija noderīgs un, protams, komentāri laipni aicināti.

p.s. Vēl info par cenu politikas veidošanu atrodami šeit - 9 must read sources on pricing your app

Ir pagājušas aptuveni trīs nedēļas kopš Funding tweetup pasākuma un varētu uzrakstīt arī par to kā tad gāja un kas varētu notikt tālāk.

Kā gāja

Pasākums bija plānots neformāls, ar pāris prezentācijām, palidināšanos un papļāpāšanu ēdot gaļu un graužot burkānu. Pēcāk atsauksmes bija visnotaļ pozitīvas gan no blogeru puses, gan arī potenciālajiem investoriem. Par pašu pasākumu uzrakstīja paši Aerodium puiši un Easyget. Cilvēki arī safočēja bariņu ar bildēm, kuras tad ir atrodamas pie Ievas, Archija, manis un Kirpīša. Formāli nevienam no Latvijas riska kapitālistiem nav līdzekļu, kurus investēt jaunos/mazos uzņēmumos. Neformāli tiek norādīts, ka viens no fondiem tomēr drīzumā varētu investēt tieši sēklas (seed) kapitālu. Tas nozīmē nelielas summas (precīzi nepateikšu, bet katrā ziņā virs 500 latiem :) ) jaunos uzņēmumos. Tāpat vairāki no investoriem norāda, ka ir privātpersonas, kurām interesētu iespēja investēt jaunos interneta uzņēmumos.

Nākotnes domas

Diskusijās ar investoru pusi, radās doma veidot kaut ko līdzīgu Open coffee club. Tas būtu pasākums, kur regulāri satikties cilvēkiem, kam ir saistoši jaunie uzņēmumi (start-ups). Šajā pasākumā varētu būt šādas aktivitātes:

• Diskusijas par nozares aktualitātēm. Tehnoloģijas, mārketings, virzieni, domas utt.
• Projektu prezentācijas. Ja ir kāds potenciāls cilvēks ar projektu, viņam ir iespējams to prezentēt potenciālajiem investoriem un cilvēkiem, kas var papildināt ideju ar kādu padomu.
• Dalīšanās ar pieredzi. Regulāri varētu tikt aicināts kāds viesis vai arī kāds no dalībniekiem varētu pastāstīt par savu pieredzi veidojot uzņēmumu, cenšoties izcīnīt vietu zem saules, rakstot biznesa plānu un tamlīdzīgi.

Te nu ir jautājums Jums - visiem tiem, kam šis pasākums liktos interesants un saistošs - ko vēl vajadzētu? Cik no mazajiem ideju autoriem būtu gatavi reāli prezentēt savu ideju? Ko Jūs vēlētos saņemt pretīm pēc prezentācijas? Piemēram, informāciju un padomu kā izstrādāt biznesa plānu, domas par pašu projekta ideju, idejas kā virzīt šo projektu tirgū.

Domas un ieteikumus droši liekat komentāros, lai veidojas diskusija.

Jāatzīst, ka letiņi ATKAL ir pēdējie. Brāļukām lietuviešiem ir savs open coffee club un arī Eesti poisi aktīvi spēlējas šinī lauciņā. Tā tikai mēs, pastarīši, atkal esam visiem iepakaļ ;)

Esam beiguši pieņemt jaunus dalībniekus un kopā ir nolasījušies 35 cilvēki - skatītāji, lidotāji, ideju autori, investori. Šodien, uzreiz pēc paziņošanas twitterī, man jau tika palūgts saraksts ar dalībniekiem. Tad nu zemāk dalībnieki. Tiem, kuriem zināju/atradu twitter vārdus, tie ir blakus. Ir arī cilvēki bez twitter konta :)

Ernests Štāls @so_on
Ansis Egle @ansisegle
Juris Grišins @jurisgrisins
Mārtiņš Rikšis
Ģirts Tihomirovs @girtstihomirovs
Zīle Dāvidsone @zile_davidsone
Ieva Knāķe @ievakn
Žans Mauris @jeanmauris
Watt Lists @watt
Kristaps Skujiņš @skujins
Kristaps Skutelis @krizdabz
Māris Reliņš @marisrelins
Miks Latvis @onkulis
Kaspars Kalnišs @kalniss
Artūrs Vonda @artursvonda
Sandis Klakovskis
Mārcis Balodis @ithink
Kristaps Kaugurs @l3ons
Gatis.t @Ga4a
Sandris Murins @murins
Jānis Veiss
Jānis skutelis
Jānis Janēvičs
Helmuts Bems
Joxa @joxa
Maksims Berjoza @torbjon
Sandis Sauka @sandissauka
Filatov @filatoff
Edijs Majors @edijsmajors
Archijs @archijs
Māris Birgers
Hardijs Viskers
Edgars Strods @EdgarsStrods
Kristaps Mors @kristapsmors
Modris Šķēls

Ja kāds no dalībniekiem ir bez transporta un variantiem, dodiet man ziņu vai iemetiet savas koordinātes komentāros. Gan jau kaut ko izdomāsim. Tas pats attiecas uz cilvēkiem, kas brauc vieni paši. Saudzēsim dabu un piepildīsim mašīnas. Atstājiet arī Jūs savas koordinātes (tam nav jābūt obligāti telefonam) komentāros vai atsūtiet man pastu.

Līdz rītam!

er

Pirms nedēļas, intereses vadīts, uzdevu jautājumu Twitter’ī - Cik cilvēkiem būtu projekts (ideja), kurai nepieciešams finansējums. Pieteicās ap 20 cilvēki. Nav nemaz tik slikts rādītājs. Nākamajā dienā uzdevu otru, pilnīgi pretēju jautājumu - Cik cilvēkiem būtu līdzekļi, kurus tie būtu gatavi investēt. Šeit man pieteicās divi cilvēki, kas būtu gatavi to darīt. Jāatzīst gan, ka bez liekas plātīšanās un uzrakstot man Tiešo Ziņu (DM). Radās doma savest šos cilvēkus kopā - tos ar tām idejām un tos ar tiem līdzekļiem.

Ir pagājusi aptuveni nedēļa un kopā ar Ansi Egli esam saorganizējuši pasākumu.

Vieta - Airodiums Siguldā

Laiks - 6. augusts 18:00 varbūt pat biku agrāk.

Tēma - dažādi finansējuma veidi idejām

Dalībnieki - Latvijas riska kapitāla uzņēmumi. Pašlaik uzrunāti ir Zaļās Gaismas Investīcijas, Baltcap, Ekoinvestors, Norda, Draugiem Investicijas un vēl pārītis privāto investoru. Un, protams, cilvēki, kam interesē kaut ko radīt, veidot un augt. Dalībnieku skaits gan šoreiz ierobežots līdz 30-40. Lai visi tiek pie palidināšanās.

Programma - Lidošana (apmācība, instruktāža, ģērbšanās, vingrošana un [YESS] lidošana), pāris brīvas prezentācijas, neliels pikniks (BBQ) un vieta brīvām sarunām par tēmu. Precīzāku programmu vēl iedosim.

Visus dalībņemtgribētājus lūdzu pieteikties pie manis vai nu sūtot pastu uz ernests[pie]soon.lv vai arī iekš twitter @so_on

Šoreiz pasākumu nosaucām par Funding tweetup, jo organizējām ar twitter palīdzību. Nākamos pasākumus plānojam mazliet savādākus, bet par to sīkāk, kad pienāks laiks. Pašlaik jau ir parādījušies vēl cilvēki, kas vēlas palīdzēt organizēt šādus pasākumus. Līdz ar to viss plūst un mainās.

Bilde no ppdigital ar CC licenci

Lai uzņēmums darbotos, ir nepieciešami līdzekļi. Diezgan loģiski. Līdzekļi jeb kapitāls var tikt iegūts dažādi - pašam pelnot (katru mēnesi atliekam pa 100 latiem un pēc gada jau var dibināt sia), aizņemoties (čau banka, man vajag tik un tik, atdošu tad un tad) un piesaistot riska kapitālu. ja pirmie divi ir “boļe meņi” zināmi un saprotami, tad pēdējais daudziem ir tumša bilde.

Riska kapitāls jeb angļu valodā Venture capital ir finansējuma veids, kas tiek izmantots, lai finansētu agras stadijas, augsta potenciāla un izaugsmes kompānijas. Skan gudri, bet nav nemaz tik sarežģīti. Kapitāls visbiežāk tiek investēts apmaiņā pret uzņēmuma kapitāldaļām. Citiem vārdiem sakot, investors kļūst arī par daļēju uzņēmuma īpašnieku. Investīciju atdeve tiek iegūta pārdodot kapitāldaļas vai kompānijai kļūstot publiskai (akcijas tiek pirktas/pārdotas biržā).

Pasaulē parasti šāda veida finansējums tiek piesaistīts tehnoloģiju un farmācijas kompānijām, jo, neskatoties uz augstāku risku, tās sniedz arī lielu investīciju atdevi. Latvijā situācija ir atšķirīga un riska kapitālu parasti izvēlas klasisko nozaru uzņēmumi. Iespējams tas ir saistīts ar to, ka tehnoloģiju veidotāji vai nu ir pietiekoši lieli, lai paši sevi finansētu vai arī ir tik mazi, ka vēl nezin/nedomā par šāda kapitāla piesaisti.

Tā būtu tā teorijas daļa. Mazliet no prakses. Mēs - Soon - mēģinām piesaistīt riska kapitāla finansējumu savam projektam Bonvoyagee.com. Mums ir sava ideja kā ar šo projektu varētu pelnīt naudu un tā ir ielikta arī biznesa plānā.

Vispirms kādēļ vispār mums vajag kādus ārējos līdzekļus. Piesaistot pietiekoši daudz līdzekļus mēs varam koncentrēties tikai uz vienu lietu - produkta izstrādi. Nav jādomā kā iegūt papildus līdzekļus, jāpārtrauc darbi, lai nopelnītu iztikai. Šeit atkal parādās biznesa plāns, kas ir pamats, lai sāktu sarunas.

Sākotnēji baigi negribējās pie tā ķerties, iepriekšējo reizi tas ir darīts kaut kad sen augstskolā un pavisam citā kontekstā. Par biznesa plāniem pilnīga taisnība ir Guy Kawasaki - Tas nav vajadzīgs, lai pēc tā punkts punktā attīstītu projektu. Tas ir vajadzīgs, lai paši labāk saprastu savu produktu/projektu. Arī mēs neesam izņēmums. Sākām taisīt biznesa plānu un bijām spiesti atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas likās ļoti neērti, bet tomēr vajadzīgi.

Kad biznesa plāns ir gatavs, var doties ielās meklēt investorus. Paši esam tikušies ar vairākiem un dziļākas sarunas ir izvērsušās tikai ar dažiem. Jāatzīst gan, ka tie nav klasiskie riska kapitālisti, bet gan investori, kuriem šajos grūtajos laikos ir līdzekļi, kurus kaut kur investēt.

Kas tad ir klasiskie riska kapitālisti? (par klasiskajiem viņus saucu tikai es) Tie ir uzņēmumi, kuru mērķis ir piesaistīt investoru līdzekļus un tālāk tos profesionāli investēt. Līdzekļi tiek piesaistīti no privātiem investoriem, bankām, investīciju fondiem, valsts un arī no Eiropas Savienības. Līdzekļi tiek piesaistīti noteiktam mērķa fondam, kuram parasti ir definētas vairākas lietas:

• Investīciju veids - kā mēs investēsim uzņēmumos. Parasti finanšu līdzekļi. Lielāki investīciju fondi un it īpaši specializētie var piedāvāt papildus pakalpojumus, kurus izmanto visi viņu investīciju objekti. Var dalīt grāmatvedības pakalpojumus, telpu īri, izmantot esošo know how.
• Investīciju objekti. Nozares, kurās investēt un kurās ne.
• Investīciju termiņš. Atkarībā no investējamajām nozarēm, šeit termiņš var būt no pāris gadiem līdz pat 10 gadiem. IT parasti tie ir 3-5 gadi.
• Investīciju apjoms. Cik lielu summu mēs esam gatavi investēt vienā projektā. Ir fondi, kas operē ar investīcijām līdz 200 000 eiro, bet ir fondi, kas piedāvā sākot no 3 miljoniem. Protams, ir jābūt arī atbilstošam biznesa plānam un arī atdevei.
• Dalība uzņēmumā. Vai būs valdes loceklis, cik bieži ir nepieciešamas atskaites un kādas.
• Izejas stratēģijas. Kā investori plāno iziet no uzņēmuma. Parasti tiek pārdotas kapitāldaļas vai nu īpašniekiem vai arī kopā ar visu uzņēmumu.

Latvijā pašlaik ir interesanta situācija, ka liela daļa riska kapitālistu gaida iespēju apgūt Eiropas naudu, kas ir paredzēta tieši investīcijām noteiktās nozarēs. Sākotnēji bija plānots, ka nauda būs pieejama pavasarī, tad vasaras sākumā un nu jau runa ir par rudeni. Mūs, kā mazos uzņēmējus, tas diezgan tracina, jo naudu vajag tagad, nevis kaut kad :)

Pašlaik mēs esam pārtraukuši aktīvu investīciju piesaisti, jo vairāk koncentrējamies uz dažādu reklāmas projektu izstrādi, kas nodrošina ātrāku līdzekļu atdevi nekā cīņa par nezināmajiem līdzekļiem. Pēdējās sarunas mums beidzās veiksmīgi, bet paši investori “pazuda” uz pāris mēnešiem, jo bija radušās iekšējās problēmas. Kad bija gatavi atkal tikties, mēs jau bijām mainījuši savu skatienu tuvākajai nākotnei.

Katrā ziņā šis finansēšanas veids ir saistošs tieši jaunajiem uzņēmējiem IT industrijā un mums Soon tā ir bijusi laba pieredze kaut vai tikai sarunu līmenī.

Saites, kur kaut ko meklēt:

Wikipedia (lv) - Diezgan īsi par tēmu, bet ir arī dažas saitītes

LRKA biedri - Uzņēmumi, kas Latvijā nodarbojas ar riska kapitālu. uzreiz brīdinu, ka lapa mēģina iesūtit Trojas zirgu (vīrusu).

Riska kapitāla uzņēmumi - ZGI, Ekoinvestors, Baltcap. Ir vēl, bet ar šiem es pats esmu kontaktējies.

Kā parasti, komentāri ir atvērti tematiskajiem domugraudiem, saitēm, domām un idejām.

er

Neliels saišu Update!!

The Funded - atsauksmes un reāla pieredze par un ap VC

Mārtiņš Riksis - Blogs par investīcijām (vismaz pirmie četri ieraksti ;) )

Biznesa Eņģeļi - lapa, kur pieejama informācija par privātajiem investoriem tieši Latvijā.

Capitalia - blogs par investīcijām un finanšu piesaisti. Arī tepat Latvijā.

Šorīt uzdūros interesantai prezentācijai par to, kā sasniegt mūsdienu jaunatni.

Stāsts ir par Red Bull 1976 ziemas spēlēm un sociālajām aktivitātēm.

Te arī biku plašāka prezentācija:

Tieši šī prezentācija paķēra, jo pašlaik esam izstrādājuši vienas idejas konceptu, kas līdzīgā veidā (tās nebūs spēles) iesaistīs jaunatni sociālā aktivitātē. Redzēsim, kā pats klients to novērtēs un ja nu tā lieta aizies, varēšu pastāstīt sīkāk kā mums ir veicies.

Pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka klientam ir reāli bail no jauniem, neierastiem risinājumiem. Risinājumam nav pat jābūt radikālam (graffitī pūšana, izaicinoši plakāti vai sazin, kas vēl), lai klients to noraidītu. Lielā sāpe ir akcijas, kurā informācija plūst abos virzienos, kur uzņēmumam ir jārunā ar savu tiešo patērētāju, klientu. Tas ir kaut kas jauns un, kā jau tas ir ar jaunām lietām, tās biedē. Bet kā parāda šis, vakardienas raksts diena.lv un vēl citas akcijas, tieši iesaistīšanās sarunā ar patērētāju ir ceļš, kurš būs jāiet zīmoliem, lai izdzīvotu.

Bilde no UrvishJ ar CC licenci

Zemāko pārdomu autors neesmu es, bet pa lielam tur ir ļoti daudz taisnības.

Viena cilvēka pārdomas.
Kaut kas ļoti ļoti sirsnīgs.

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris.

Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos, atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku…
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es

Paldies Robim, kurš man šo pārsūtija ;)

Bilde no Chris Daniel ar CC licenci

Jeb citiem vārdiem sakot, kļūdas, kuras nevajag pielaist rakstot CV un sūtot pieteikuma vēstuli.

Soon mēs meklējam darbiniekus - gan programmētāju, gan dizaineri, un ir ienācies bariņš ar CV un pieteikumiem. Izejot tiem cauri, brīžiem saķēru galvu - “Nu kā tā var!” Līdz ar to šoreiz nedaudz par to kā nevajag un kā vajag.

1. Motivācijas vēstule. Retais raksta motivācijas vēstuli. Godīgi sakot no kādiem 20 cilvēkiem, tikai vienam bija motivācijas vēstule. Kādēļ vajadzīga ir motivācijas vēstule? Tā parāda, ka kandidāts prot rakstiski izteikties un sakārtot domas noteiktam darbam. Protams, tas nav viegli uzrakstīt smuku motivācijas vēstule, bet dzīvē ir arī sarežģītākas lietas un visu var pilnveidot ar praksi.

2. Pieteikuma vēstules saturs un tēma. Ir tādi, kas šo daļu izlaiž - nav ne vēstules tēmas, ne teksta. Ir tikai CV pielikumā. Ok, vēstules tēmu iespējams nav viegli izdomāt, bet “bez tēmata” ir vēl sliktāk. Vajag pielikt vismaz kaut kādu tēmu - “pieteikums dizainerim/programmētājam”, “darba kandidatūra” nu vismaz kaut ko, kas man ļautu saprast, kas tas ir.

Vēstules saturs arī nav mazsvarīgs. Ja es atveru un tajā ir trijos vārdos pateikts, ka “es te piecus gadus jau klikšķinos ar photoshop un vispār man patīk dizains, fotografēšana un snovboards”, es šo vēstuli aizveru. Vajag mazliet plašāk pateikt kas, kāpēc Tu šo vēstuli sūti, kur atradi sludinājumu, kādi ir tavi mērķi - pilna slodze, projekti, pusslodze.

2. CV saturs. Uhh, šeit ir vairākas lietas. Klasiski - CV vajag ietilpināt vienā A4 lapā. Ok, lai ir divas max., bet ne vairāk. Piecas lapas un visa darba pieredze nav vajadzīgs. Nepieciešamās detaļas var izrunāt tiekoties.

CV nevajag rakstīt par datorkursiem 1994. gadā. Kopš tā laika ir lietas, kas ir mainījušās. It īpaši lietās, kas ir saistītas ar datoriem.

3. Pasta adrese. Lai cik jocīgi tas nebūtu, cilvēki piesakās ar lovedrugzz@ un vārda uzvārda vietā ir Identity my vai kaut kāds cits “mesidž”. Ok, es saprotu, anonimitāte internetā un tamlīdzīgi, bet šeit tu piesakies darbā. Man kā potenciālajam darba devējam tomēr patīk iepazīt savu darbinieku. Šis man atgādina stāstu par to kā cilvēks gribēja pieteikties darbam ASV un netika pie vīzas, jo bija sūtijis e-pastu no whitepower@. Nu nevar tā. Tas ir kā ierasties uz darba interviju pa taisno no “kodiena” kojās. Glītas e-pasta adreses ir vards.uzvards@ vai vards_uzvards@. Vēl ir daļa cilvēku, kam patīk gmail.com, bet vispār e-pasta serverim nav nozīmes.

4. Portfolio. Šis ir vairāk dizaineru lauciņā. Ideāli, ja portfolio ir pieejams internetā un es varu to tur arī atvērt. Veidojot portfolio ar flash, nevajag pārcensties ar sarežģītu animāciju, kas ilgi lādējas, vēl ilgāk kaut ko izpilda vai vispār neatveras, jo man datorā izrādās nav pareizā flash versija.

Tāpat vajadzētu izvairīties no pilna portfolio sūtīšanas e-pastā, kā rezultātā pienāk vēstule ar 20mb pielikumiem. Pirmkārt, ne visi var saņemt tik lielus e-pastus. Otrkārt, kvantitāte nav kvalitāte. Labāk atsūtīt trīs labākos, nekā 15 viduvējus + 3 labus.

5. Konteksts. Es saprotu, ir grūti laiki un darbs paliek darbs, bet nevajag sūtīt pieteikumu uz dizainera amatu ar cv, kas satur tikai programmētāja iemaņas un otrādi. Es šādu CV atveru un aizveru. Ja nu tiešām ir tā, ka ir spējas gan vienā, gan otrā lauciņā, tad to vajag parādīt arī CV un ideāli arī aprakstīt motivācijas vēstulē.

Tas arī viss. Pagaidām!

Arī es pats esmu meklējis darbu un sūtījis CV ar motivācijas vēstuli. Zinu arī to sajūtu, kad “Ai, nosūtīšu kāds ir un gan jau būs OK!” No otras puses, visi augstāk minētie punkti ir tie pēc kā Tevi izvērtēs un tas būs pirmais un iespējams pēdējais iespaids. Ja būsi pacenties un pie tiem piestrādājis, agri vai vēlu būs arī rezultāts, intervija, darbs un viss pārējais.

Ja nu kāds vēl ir gatavs pieteikties, to var darīt darbs@soon.lv ar norādi “foršais kandidāts no soon lapas” ;) Veiksmi!

Bija laiks, kad Latvijā nekustamo īpašumu tirgum klājās spožāk nekā tas ir pašlaik. Tad arī tā darboņiem bija iespējams vairāk sevi pareklamēt un pat atļauties kādu greznību.

Šajā laikā man gadījās strādāt ar klientu, kam Pierīgā bija bariņš ar dzīvojamo māju ciematiņiem. Gribējās ar kādu no šiem ciematiņiem būt arī internetā un būt tur arī “tā, lai ir forši”.

Ideja

Ir tāda lieta kā demo mājas - tās ir tādas mājas, kurās var ienākt visu apčamdīt, apskatīt un iedzert kafiju ar pārdošanas aģentu. Man jautāja kā šo te lietu varētu dabūt internetā. Tad nu ideja bija sekojoša - virtuālā tūre.

Virtuālās tūres var realizēt tizli un var realizēt interaktīvi. Kā saprotams, tad pirmais ir garlaicīgi, līdz ar to koncentrējamies uz otro. Ar manu ideju konkurēja vēl viena, kurā būtu trēšās pērsonas šaudīkļa garā (third person shooter - Doom, Quake) ieturēta vide ar apšaubāmu grafiku. Bez tam vēl, lai to visu varētu aplūkot lietotājs mirstīgais, viņam būtu jāuzinstalē speciāls pārlūka spraudnis. Mana ideja savukārt paredzēja flash izmantošanu, kas ir gandrīz katrā datorā un video materiālus no reālas vides. Līdz ar to atmetam ideju par “shooter’a” tūri un paliekam pie manas :)

Tehniskā realizācija bija ieplānota ar flash palīdzību, kurā lietotājs var pārvietoties pa māju un pats noteikt, kur dodas un ko dara. To izdomājām realizēt ar video rullīšu palīdzību. Click - ielādējas video, kas tevi ieved mājā un interaktīvi vari izvēlēties, kurp doties tālāk. Click - ielādējas video, dodies tālāk. Saturiski ir jābūt izdomātiem vairākiem scenārijiem, kurus lietotājs var izpildīt.

Tikāmies ar video džekiem vienā tādā mājā, apskatījāmies, viss bija čiki un realizējams. Bet šeit arī ideja apstājās. Ievilkās scenārija rakstīšana, kas bija uzticēta klientam un reklāmas cilvēkiem un tad jau bija klāt hipotekāro kredītu apcirpšana un sākās taupīšana.

Latvijā neviens šāds projekts nav realizēts (vismaz es nezinu), lai gan cena “treknajos” gados bija ap desmit tūkstošiem latu. Pasaulē daudz ar šīm lietām spēlējas IKEA parādot savas virtuves, istabas un citus interjerus, kā arī Stella Artois - alus ražotājs, kurš šādā veidā grib sevi popularizēt internetā. Tieši vieņiem arī ir viens ļoti līdzīgs koncepts manai idejai. Viņu gadījumā tā gan ir vairāk spēle par virtuālu bāra apmeklēšanu, nevis pastaiga pa māju. Bet tehniskā realizācija ir identiska.

Spēles dalībniekam ir jāizvēlās pareizā glāze, jāielej alus pareizā leņķī, vienvārdsakot, pašam sev jāuzservē aliņš. Iespejami dažādi scenāriju, kur piemēram bārmenis (kungs gados) nolamājas franču valodā par nepareizu glāzes leņķi.

Cerams, ka kādreiz atkal būs labi laiki un varēsim realizēt šādas idejas.